Flexion:attonare

Aus Wiktionary, dem freien Wörterbuch

attonāre (Konjugation) (Latein)

zurück zu attonare


Infinite Formen

Infinitive
Infinitiv Präsens Infinitiv Perfekt Infinitiv Futur
Aktiv attonāre attonuisse attonitūrum, -am, -um esse
Passiv attonārī attonitum, -am, -um esse attonitum īrī
Partizipien
Präsens Aktiv Perfekt Passiv Futur Aktiv
attonāns attonitus, -a, -um attonitūrus, -a, -um
Gerundium, Gerundivum, Supina
Gerundium Gerundivum Supinum I Supinum II
attonandī attonandus, -a, -um attonitum attonitū


Finite Formen

Imperativ
Person Präsens Futur
Aktiv Passiv Aktiv Passiv
Sg. 2. Pers. attonā! attonāre! attonātō! attonātor!
Sg. 3. Pers. attonātō! attonātor!
Pl. 2. Pers. attonāte! attonāminī! attonātōte!
Pl. 3. Pers. attonantō! attonantor!


Indikativ und Konjunktiv
Präsens
Aktiv Passiv
Person Indikativ Konjunktiv Indikativ Konjunktiv
Sg. 1. Pers. attonō attonem attonor attoner
Sg. 2. Pers. attonās attonēs attonāris attonēris
Sg. 3. Pers. attonat attonet attonātur attonētur
Pl. 1. Pers. attonāmus attonēmus attonāmur attonēmur
Pl. 2. Pers. attonātis attonētis attonāminī attonēminī
Pl. 3. Pers. attonant attonent attonantur attonentur
Text
Imperfekt
Aktiv Passiv
Person Indikativ Konjunktiv Indikativ Konjunktiv
Sg. 1. Pers. attonābam attonārem attonābar attonārer
Sg. 2. Pers. attonābās attonārēs attonābāris attonārēris
Sg. 3. Pers. attonābat attonāret attonābātur attonārētur
Pl. 1. Pers. attonābāmus attonārēmus attonābāmur attonārēmur
Pl. 2. Pers. attonābātis attonārētis attonābāminī attonārēminī
Pl. 3. Pers. attonābant attonārent attonābantur attonārentur
Text
Futur I
Aktiv Passiv
Person Indikativ Konjunktiv Indikativ Konjunktiv
Sg. 1. Pers. attonābō attonābor
Sg. 2. Pers. attonābis attonāberis
Sg. 3. Pers. attonābit attonābitur
Pl. 1. Pers. attonābimus attonābimur
Pl. 2. Pers. attonābitis attonābiminī
Pl. 3. Pers. attonābunt attonābuntur
Text
Perfekt
Aktiv Passiv
Person Indikativ Konjunktiv Indikativ Konjunktiv
Sg. 1. Pers. attonuī attonuerim attonitus, -a, -um sum attonitus, -a, -um sim
Sg. 2. Pers. attonuistī attonueris attonitus, -a, -um es attonitus, -a, -um sīs
Sg. 3. Pers. attonuit attonuerit attonitus, -a, -um est attonitus, -a, -um sit
Pl. 1. Pers. attonuimus attonuerimus attonitī, -ae, -a sumus attonitī, -ae, -a sīmus
Pl. 2. Pers. attonuistis attonueritis attonitī, -ae, -a estis attonitī, -ae, -a sītis
Pl. 3. Pers. attonuērunt attonuerint attonitī, -ae, -a sunt attonitī, -ae, -a sint
Text
Plusquamperfekt
Aktiv Passiv
Person Indikativ Konjunktiv Indikativ Konjunktiv
Sg. 1. Pers. attonueram attonuissem attonitus, -a, -um eram attonitus, -a, -um essem
Sg. 2. Pers. attonuerās attonuissēs attonitus, -a, -um erās attonitus, -a, -um essēs
Sg. 3. Pers. attonuerat attonuisset attonitus, -a, -um erat attonitus, -a, -um esset
Pl. 1. Pers. attonuerāmus attonuissēmus attonitī, -ae, -a erāmus attonitī, -ae, -a essēmus
Pl. 2. Pers. attonuerātis attonuissētis attonitī, -ae, -a erātis attonitī, -ae, -a essētis
Pl. 3. Pers. attonuerant attonuissent attonitī, -ae, -a erant attonitī, -ae, -a essent
Text
Futur II
Aktiv Passiv
Person Indikativ Konjunktiv Indikativ Konjunktiv
Sg. 1. Pers. attonuerō attonitus, -a, -um erō
Sg. 2. Pers. attonueris attonitus, -a, -um eris
Sg. 3. Pers. attonuerit attonitus, -a, -um erit
Pl. 1. Pers. attonuerimus attonitī, -ae, -a erimus
Pl. 2. Pers. attonueritis attonitī, -ae, -a eritis
Pl. 3. Pers. attonuerint attonitī, -ae, -a erunt