Flexion:abalienare

Aus Wiktionary, dem freien Wörterbuch
Zur Navigation springen Zur Suche springen

abaliēnāre (Konjugation) (Latein)

< zurück zu abalienare


Infinite Formen

Infinitive
Infinitiv Präsens Infinitiv Perfekt Infinitiv Futur
Aktiv abaliēnāre abaliēnāvisse abaliēnātūrum, -am, -um esse
Passiv abaliēnārī abaliēnātum, -am, -um esse abaliēnātum īrī
Partizipien
Präsens Aktiv Perfekt Passiv Futur Aktiv
abaliēnāns abaliēnātus, -a, -um abaliēnātūrus, -a, -um
Gerundium, Gerundivum, Supina
Gerundium Gerundivum Supinum I Supinum II
abaliēnandī abaliēnandus, -a, -um abaliēnātum abaliēnātū


Finite Formen

Imperativ
Person Präsens Futur
Aktiv Passiv Aktiv Passiv
Sg. 2. Pers. abaliēnā! abaliēnāre! abaliēnātō! abaliēnātor!
Sg. 3. Pers. abaliēnātō! abaliēnātor!
Pl. 2. Pers. abaliēnāte! abaliēnāminī! abaliēnātōte!
Pl. 3. Pers. abaliēnantō! abaliēnantor!


Indikativ und Konjunktiv
Präsens
Aktiv Passiv
Person Indikativ Konjunktiv Indikativ Konjunktiv
Sg. 1. Pers. abaliēnō abaliēnem abaliēnor abaliēner
Sg. 2. Pers. abaliēnās abaliēnēs abaliēnāris abaliēnēris
Sg. 3. Pers. abaliēnat abaliēnet abaliēnātur abaliēnētur
Pl. 1. Pers. abaliēnāmus abaliēnēmus abaliēnāmur abaliēnēmur
Pl. 2. Pers. abaliēnātis abaliēnētis abaliēnāminī abaliēnēminī
Pl. 3. Pers. abaliēnant abaliēnent abaliēnantur abaliēnentur
Text
Imperfekt
Aktiv Passiv
Person Indikativ Konjunktiv Indikativ Konjunktiv
Sg. 1. Pers. abaliēnābam abaliēnārem abaliēnābar abaliēnārer
Sg. 2. Pers. abaliēnābās abaliēnārēs abaliēnābāris abaliēnārēris
Sg. 3. Pers. abaliēnābat abaliēnāret abaliēnābātur abaliēnārētur
Pl. 1. Pers. abaliēnābāmus abaliēnārēmus abaliēnābāmur abaliēnārēmur
Pl. 2. Pers. abaliēnābātis abaliēnārētis abaliēnābāminī abaliēnārēminī
Pl. 3. Pers. abaliēnābant abaliēnārent abaliēnābantur abaliēnārentur
Text
Futur I
Aktiv Passiv
Person Indikativ Konjunktiv Indikativ Konjunktiv
Sg. 1. Pers. abaliēnābō abaliēnābor
Sg. 2. Pers. abaliēnābis abaliēnāberis
Sg. 3. Pers. abaliēnābit abaliēnābitur
Pl. 1. Pers. abaliēnābimus abaliēnābimur
Pl. 2. Pers. abaliēnābitis abaliēnābiminī
Pl. 3. Pers. abaliēnābunt abaliēnābuntur
Text
Perfekt
Aktiv Passiv
Person Indikativ Konjunktiv Indikativ Konjunktiv
Sg. 1. Pers. abaliēnāvī abaliēnāverim abaliēnātus, -a, -um sum abaliēnātus, -a, -um sim
Sg. 2. Pers. abaliēnāvistī abaliēnāveris abaliēnātus, -a, -um es abaliēnātus, -a, -um sīs
Sg. 3. Pers. abaliēnāvit abaliēnāverit abaliēnātus, -a, -um est abaliēnātus, -a, -um sit
Pl. 1. Pers. abaliēnāvimus abaliēnāverimus abaliēnātī, -ae, -a sumus abaliēnātī, -ae, -a sīmus
Pl. 2. Pers. abaliēnāvistis abaliēnāveritis abaliēnātī, -ae, -a estis abaliēnātī, -ae, -a sītis
Pl. 3. Pers. abaliēnāvērunt abaliēnāverint abaliēnātī, -ae, -a sunt abaliēnātī, -ae, -a sint
Text
Plusquamperfekt
Aktiv Passiv
Person Indikativ Konjunktiv Indikativ Konjunktiv
Sg. 1. Pers. abaliēnāveram abaliēnāvissem abaliēnātus, -a, -um eram abaliēnātus, -a, -um essem
Sg. 2. Pers. abaliēnāverās abaliēnāvissēs abaliēnātus, -a, -um erās abaliēnātus, -a, -um essēs
Sg. 3. Pers. abaliēnāverat abaliēnāvisset abaliēnātus, -a, -um erat abaliēnātus, -a, -um esset
Pl. 1. Pers. abaliēnāverāmus abaliēnāvissēmus abaliēnātī, -ae, -a erāmus abaliēnātī, -ae, -a essēmus
Pl. 2. Pers. abaliēnāverātis abaliēnāvissētis abaliēnātī, -ae, -a erātis abaliēnātī, -ae, -a essētis
Pl. 3. Pers. abaliēnāverant abaliēnāvissent abaliēnātī, -ae, -a erant abaliēnātī, -ae, -a essent
Text
Futur II
Aktiv Passiv
Person Indikativ Konjunktiv Indikativ Konjunktiv
Sg. 1. Pers. abaliēnāverō abaliēnātus, -a, -um erō
Sg. 2. Pers. abaliēnāveris abaliēnātus, -a, -um eris
Sg. 3. Pers. abaliēnāverit abaliēnātus, -a, -um erit
Pl. 1. Pers. abaliēnāverimus abaliēnātī, -ae, -a erimus
Pl. 2. Pers. abaliēnāveritis abaliēnātī, -ae, -a eritis
Pl. 3. Pers. abaliēnāverint abaliēnātī, -ae, -a erunt